Tu baudi laisku brīdi pie brokastu galda, dzer savu kafiju un šķirsti dienas laikrakstu. Pēkšņi tu pamani sludinājumu, kurā tiek pārdota muižas ēka par neticami zemu cenu. Tu piezvani uz sludinājumā norādīto tālruņa numuru un uzreiz sarunā tikšanos tās pašas dienas vakarā.

Turpat uz vietas tu satiec pārdevēju — vecu un kalsnu vīru. Jūs abi lūkojaties uz iespaidīgo ēku. Uz jautājumu, kādēļ šī muiža tiek pārdota par tik zemu cenu, pārdevējs atbild, ka ēkas iegāde ir saistīta ar kādu īpašu nosacījumu. „Ja Jums pēc ēkas apskates izdosies palikt sveikam un veselam, tā piederēs Jums! Tomēr man Jūs jābrīdina, ka daudziem pirms Jums tas nav izdevies.“

„Kas tad ar viņiem notika?“, tu jautā pārdevējam. Bet atbildes vietā pārdevējs no tevis novēršas un klusē.

Neraugoties uz pārdevēja savādo reakciju, tu piekrīti šim nosacījumam, jo, no vienas puses, ēka tevi fascinē un, no otras puses, tu jau sen biji noilgojies pēc jauniem piedzīvojumiem. Pārdevējs tev bija iedevis muižas ieejas atslēgu un pēc tam murminādams nozudis tavam skatienam. Vienīgais, ko tu vēl paspēji no viņa sadzirdēt, bija kaut kas par „šīm nolādētajām māsām“. Ar nedaudz šķēbanu sajūtu tu uzkāp pa trepēm līdz iespaidīgajām muižas ieejas durvīm un dodies pa tām iekšā.

Durvis aiz devis aizcērtas ciet. Kad tu apgriezies, tu nespēj noticēt savām acīm — muižas ieejas durvis ir izgaisušas! Tu aptausti sienu, bet durvis šķiet pazudušas bez pēdām. Vai tieši to bija domājis pārdevējs? Pilnīgi apstulbis tu skaties uz plašo ieejas zāli un jau pirmajā brīdī tu esi pārņemts ar to, ko tur ieraugi. Par spīti atgadījumam ar pazudušajām durvīm, tu iepazīsti ēku un apskati vienu telpu aiz nākamās. No virtuves uz dzīvojamo istabu, garām ziemas dārzam pa trepēm augšā uz putekļainajiem bēniņiem, pēc tam atkal lejā uz vīna pagrabu un pašās beigās uz garāžu. Katra istaba raisa tevī aizvien lielāku izbrīnu, turklāt tev pilnībā zūd laika izjūta. Pēkšņi tu izbīsties! Vai tur atskanēja troksnis? Jā, baznīcas torņa zvans iezvanīja pilnu stundu.

1 – 2 – 3 – 4 – 5 – 6 – 7 – 8 – 9 – 10 – 11 – 12.
Klusums.
Bet tad atkal trokšņi.
Balsis.
Tuvojošās balsis.

Baiļu pārņemts tu aizlavies līdz trepēm un paskaties lejā uz ieejas zāli. Aiz bailēm tev gandrīz asinis sastingst dzīslās. Tu nespēj to aptvert un gandrīz vai pamirsti aiz bailēm un sasprindzinājuma — tur apakšā, nostājušies viens pret otru, stāv divi spokaini stāvi un sarunājas. Nē, viņi strīdas! Divi spoki ar gariem blondiem matiem svētku drēbēs.
Kas par skatu! Tu mēģini bēgt un noslēpties kādā no daudzajām istabām, bet viena no spokainajām dāmām tevi pamana.

Viņa uzlaižas augšā pa trepēm un tuvojas tev. Tu nespēj pakustēties, jo no šoka esi gluži kā paralizēts. Tomēr pretēji gaidītajam uzbrukumam spoks tevi ļoti laipnā un pieklājīgā balsī uzrunā:

„Labvakar! Lūdzu, atvainojiet par traucējumu. Mēs ar māsu atkal sastrīdējāmies. Ak, cik viņa vienmēr ir nejauka! Bet kur tad palikušas manas labās manieres? Es pavisam aizmirsu stādīties Jums priekšā. Mans vārds ir Hildegarde no Rauensbergas un šī dāma ir Ģertrūde -Luīze, un viņai ir tāds pats uzvārds kā man. Mēs esam dvīnes. Mēs dzīvojam šajā ēkā jau 99 gadus un jau no pašas pirmās dienas šī persona mēģina man nolaupīt manu laimi.“ Tu saņem visu savu dūšu un pavisam klusā balsī atbildi: „Jā, un … ē …, kas tad, lūdzu, būtu Jūsu laime?“.

Laipnā, bet noteiktā balsī spoks Hildegarde atbild: „Es kļūtu laimīga tad, ja Aloizs no Velfenšteinas manī iemīlētos, un es pēc tam ar viņu apprecētos, bet Ģertrūde-Luīze to līdz šim vienmēr ir pratusi aizkavēt.“

„Un kas gan būtu jādara, lai to mainītu?“, tu jautā.
„Ar burvju dzēriena palīdzību es ceru iekarot sava pielūdzamā vīrieša sirdi un viņu iegūt sev. Tomēr mana greizsirdīgā māsa aiz tīras ļaunprātības visā muižas ēkā ir noslēpusi visas sešas sastāvdaļas, no kurām burvju dzērienu iespējams pagatavot, un es tās nevaru atrast. Esmu daudzus gadus tās meklējusi un jau pirms ilgāka laika pazaudēju cerību tās jelkad atrast.“

„Varbūt es Jums varētu palīdzēt šīs sastāvdaļas atrast?“, tu nedrošā balsī jautā.

„Jūs patiešām to varētu. Pat vēl vairāk. Ja Jums tas izdotos un Jūs spētu atrast visas sešas dzēriena sastāvdaļas, apsolu Jums, ka mēs abas — Ģertrūde-Luīze un es — no šejienes pazustu, un arī Jūs šo muižu varētu atkal sveiks un vesels pamest.“ Ar nopietnu skatienu viņa vēl piebilst: „Un vienīgi un tikai tad!“ Pēc tam abi spoki atkal nozūd skatienam.

Pilnīgi apjucis tu dodies meklēt dzēriena sastāvdaļas. Tu steigšus pārmeklē telpu aiz telpas, beigu beigās neatrodot tajās nekā noderīga. Tev kļūst skaidrs, ka šāda vienkārša meklēšana nedos nekādus rezultātus. Tu pat nezini, ko īsti tu meklē un kā šīs sastāvdaļas vispār izskatās. Vai eksistē kāda sistēma vai pat mīkla, kas varētu tev norādīt ceļu?
„Vai es varēšu sveiks un vesels šo māju atkal pamest, kad būšu visas sešas sastāvdaļas atradis? Un vai muižas ieejas durvis atkal kļūs redzamas? Un kas notiks tad, ja man tas neizdosies? Vai tad man šeit būs jāpaliek uz mūžīgiem laikiem?“

Ar šiem daudzajiem jautājumiem galvā, tu pēkšņi kaut ko pamani…!
Vai tur tavam skatam nepaveras savādi simboli? Burti? Vārdi? Lietas, no kurām varbūt ir iespējams izveidot noteiktas kombinācijas? Patiesi! Katrā telpā tu atklāj četras mīklas! Tu ceri, ka līdz ar katras mīklas atminēšanu kļūs redzama viena sastāvdaļa, un ienirsti galvas lauzīšanas un mīklu risināšanas pasaulē ….

• Iepakojuma motīvs atšķiras no puzles motīva — katrā puzlē ir paslēptas četras mīklas.
• Katras atsevišķās mīklas atrisinājums ir paslēpts koordinātu sistēmas malā
• Pareizie atrisinājumu simboli, kas atrodami malā, savstarpēji krustojas (veido saskarpunktu), šādi ļaujot tev katrā no telpām atklāt atrisinājuma fragmentu ar mīklaino dzēriena sastāvdaļu“
• Atrisinājuma fragments no katras puzles veido 1/6 no kopējā atrisinājuma
• Kopējo atrisinājumu sastāda seši atrisinājuma fragmenti, kas tiek iegūti katrā no telpām